Latviešu valoda
English 
Pirms dažām nedēļām uzrakstīju auksto e-pastu kāda Latvijas uzņēmuma valdes loceklim. Atbildēja 10 minūšu laikā. Piekrita online zvanam. (Jā, aukstie e-pasti joprojām strādā!) Kad pēc dažām dienām sazvanījāmies, izvērtās samērā produktīva saruna. Vienojāmies par nākamajiem iespējamās sadarbības soļiem.
Taču viena lieta, kas mani pārsteidza visvairāk, bija viņa kategoriskā attieksme: “Es neatbalstu aukstos zvanus un e-pastus! Besī ārā pašam to darīt! Man patīk, kad klienti paši pie manis nāk!” Vai ir kāds, kam nepatīk?
Pēc sarunas radās loģisks jautājums: Vai vispār ir iespējams uzbūvēt veiksmīgu biznesu, sēžot un “agresīvi gaidot”, kad klienti paši atnāks?
Viedokļi dalās. Ikdienā saskaros ar cilvēkiem, kas saka, ka var. Un patiešām – piedāvājot unikālu un kvalitatīvu produktu vai pakalpojumu – iespējams, ka cilvēki kādreiz sāks par to runāt un no mutes mutē ieteikt. Bet būsim pragmatiski – vai tiešām ir kāds, kurš “agresīvu gaidīšanu“ uzskata par veiksmes stratēģiju?
Otra fronte ir tā, kas tic proaktīvai pieejai. Un tādu, par laimi, ir krietni vairāk. Ņemt rokā telefonu un zvanīt klientiem. Sūtīt e-pastus. Rakstīt LinkedIn ziņas. Iet uz networking pasākumiem. Aktīvi tīklot konferencēs. Ja esmu investors ar apetīti investēt jaunuzņēmumos, tad mana izvēle vienmēr būs par labu uzņēmumiem, kuru kultūrā ir proaktīva mentalitāte klientu meklēšanā.
Bet, ja ejam šajā tēmā dziļāk, rodas papildus jautājums – kādēļ tad mums nepatīk uzrunāt un zvanīt svešiem cilvēkiem, sūtīt aukstos e-pastus?
Atbilde ir pavisam vienkārša: Tās ir bailes no atraidījuma. Uzrunājot svešus cilvēkus, mēs riskējam saņemt “Nē“. Un kuram gan patīk tikt atraidītam?
Kādēļ es tā domāju? Pie šīs atziņas esmu nonācis nu jau teju 10 gadus strādājot pārdošanas lauciņā. Savulaik periodiski dzīvoju ASV, Kanādā, Austrālijā un Liebritānijā, darbojos door-to-door pārdošanā. Klauvēju pie svešu cilvēku mājas durvīm. Sākot ar Čikāgu, beidzot ar Aļasku. 6 gadu laikā tie bija aptuveni 40 tūkstoši auksto kontaktu. Plus Latvijas lielveikalos esmu uzrunājis aptuveni 35 tūkstošus svešu cilvēku, pārdodot gan regulāros ziedojumus labdarībai un pensiju plānus, gan citas lietas.
Esmu novērojis, ka cilvēkiem piemīt vēlme pārvērtēt savu svarīgumu, un katrs “Nē“ ir kā trieciens viņu ego. No otras puses, tiem, kas savā pašizaugsmes procesā spēj tikt pāri šīm bailēm, ir visi priekšnosacījumi, lai ar proaktīvu pieeju uzbūvētu veiksmīgu biznesu jebkurā jomā.